Vai zināt, kas ir “Makarta stils” un kā tas saistīts ar Jaungulbenes muižu?

Vai zināt, kas ir “Makarta stils” un kā tas saistīts ar Jaungulbenes muižu? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece.

19. gadsimta 80. gados izsmalcināto kolekcionāru ar skaisto muižu Jaungulbenē Paulu fon Tranzē-Rozeneku (Paul von Transehe-Roseneck, 1853, Nica -1928, Berlīne) sajūsmināja austriešu gleznotāja Hansa Makarta (Hans Makart, 1840, Zalcburga - 1884, Vīne) iedibinātais krāšņais Vīnes augstākās sabiedrības dzīves stils.

Pēc mākslinieka un šarmantā Vīnes modes noteicēja Hansa Makarta pāragrās nāves 44 gadu vecumā Tranzē izmantoja izdevību baņķiera un kolekcionāra Hugo Otomāra Mītkes (Hugo Othmar Miethke, 1834–1918) 1885. gada 26. martā rīkotajā izsolē iegādāties deviņus Makarta vēlīnā perioda darbus, starp tiem arī MMRB izmēros lielāko gleznu “Lapitu un kentauru cīņa”, kā arī  piecas kompozīcijas, kas veltītas Vāgnera operu tetraloģijai “Nībelungu gredzens”,  kādu krāšņu kluso dabu, rakstnieces Kristīnas fon Tāleres romantisko portretu mēnesnīcā ar nosaukumu “Pērle”, Francijas diplomāta sievas Dišatēla kundzes portreta skici un atsevišķus Makarta atelier interjera priekšmetus.       

Kāds tad bija šis izslavētais “Makarta stils”, pēc kura tiecās Vīnes sabiedrība?                                                       

Pirmie vārdi, ar ko varētu to raksturot – visa ir daudz. Otrkārt, tā ir priekšmetiski izteikta nostalģija pēc sendienām – īpaši renesanses un baroka laika. Treškārt,


tā ir eklektikas augstā dziesma vispārākajā pakāpē  - mēbeles, mīksti izpolsterētas un pārklātas gleznas, molberti, pāvu izbāzeņi, lāčādas, bruņas, palmas milzu podos, 


vāzes,  marmora bistes, podesti, vairogi,  krāšņi kokgriezumu paneļi, pārbagātiem akantu vijumiem, augļiem, ziediem rotāti rāmji, milzu ragi, drapērijas – tas viss kopā veido it kā netīšus krāvumus, kulises, dekorācijas, kur tomēr katrai lietai ir sava noteikta vieta, lai malkojot tēju no skaistajām porcelāna tasēm, kūpinot cigāru, runājot par aizjūru ceļojumiem vai lasot grāmatu, varētu jauki iekārtoties dažādos telpas nostūros. Liela nozīme bija arī krāsai, gaismai, noskaņai.                                                                                                                                                                                                       


Šajā atmosfērā viegli varēja piedzimt skaļie Vīnes karnevāli, tam piederējās krāšņi samta tērpi.


Gleznas, kurām interjeru izmantoja, kā fonu, pārauga daudzfigūru kompozīcijās, pārsātinātās ar  ķermeņiem, skaistumu, lietām, dinamiku. Portretos sievietes uzplauka kā ziedi, zaigoja kā pērles.

Lieki teikt, ka “Makarta stilu”, par ko bija sajūsmā pat imperators Francis Fozefs I (Franz Joseph I ; 1830–1916)  un viņa skaistā sieva Sisī (Elisabeth of Austria, 1837–1898), sāka kopēt gan Austrijā, gan tālu aiz tās robežām. Un ne tikai viņa dzīves laikā, bet arī vēlākos gados.


Vai zinājāt, ka “Makarta stilam” tuva bija arī viņa drauga Riharda Vāgnera villa un slavenais Freida pacientu kabinets?


Lai pilnībā izveidotu Makarta stila interjeru Jaungulbenē, vajadzēja iepirkt neskaitāmus vezumus ar “luksusa lietām”. Jo tieši luksuss raksturoja Makartu. Tas bija pārāk ambiciozs plāns, tomēr dažas Jaungulbenes muižas telpas bija ļoti tuvas “Makarta stilam”. Salīdzinot fotogrāfijas, var atpazīt atsevišķus priekšmetus, kas tiešā veidā ir pārceļojuši no Vīnes un Jaungulbeni un  ir nopirkti jau pieminētajā izsolē.


Jaungulbenē, iespējams,  Pauls fon Tranzē-Rozeneks nodzīvoja sava mūža laimīgākos gadus.


1877. gadā viņš salaulājas ar Krievijas cara armijas pulkveža Augusta fon Pistolkorsa meitu  Adu Natāliju Augusti Renāti  (Ada Natalie Auguste Renata von Transehe-Roseneck , dz. von Pistohlkors, 1855-1904). Laulība ir bērniem svētīta.

Jaungulbenes muiža kļuva par īstu paraugsaimniecību ar ūdenstorni un centrālo apkuri, skaistu, labiekārtotu parku. Tranzē rūpējies ne tikai par savu namu un ģimeni, bet arī uzcēla baznīcu, atbalstīja 1872. gadā dibināto Jaungulbenes dziedāšanas biedrību,  uzbūvēja skolu un Jaungulbenes stacijas ēku pie jaunatklātās Pļaviņu-Valkas dzelzceļa līnijas (1898-1903).

1904. gadā mūžībā aiziet mīļotā sieva Ada. Tas ir smags trieciens. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņām Jaungulbenes muiža tika atsavināta, Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Vācijā.


Mākslas kolekcija tiek pārvesta uz Rīgas namu, bet diemžēl - daudzas Jaungulbenes muižas  interjera lietas iet bojā.


Kur šobrīd mēs varam ieraudzīt kaut nedaudz no senās un tik izsmalcinātās Jaungulbenes mākslas kolekcijas?

31 mākslas darbs atrodas Mākslas muzejā "Rīgas Birža". Pārsvarā tie ir 1904. gada dāvinājumi Rīgas Pilsētas mākslas muzejam, kā arī izglābtā bezsaimnieka manta.

Jaundibinātajai Latvijas valstij Tranzē  piedāvāja nopirkt arī pārējo glezniecības un rāmju kolekciju. 20. gadsimta 20. gados abos mākslas muzejos, komplektēšanas politikā prioritāra bija latviešu māksla. Tas ir tikai saprotams. Tas bija neveiksmīgs brīdis, lai piedāvātu ārzemju mākslu. Līdz ar to, sākot ar 1919. gadu gleznas tiek izpārdotas Berlīnē.

Ne visam var izsekot, kur tās vēlāk palika, bet divi kolekcijas darbi,  kurus Rīga nenopirka, ir zināmi. Džovanni Batistas Tjepolo  (Giovanni Battista Tiepolo,1696 – 1770) glezna “Dievmāte ar bērnu” atrodas Springfīldas Mākslas muzejā, kā Džeimsa Filipa Greja kolekcijas darbs un Lukasa Kranaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere, 1472-1553) darba “Venēra un Amors medus zaglis”  (1530) kopija, ko visticamāk agrā jaunībā gleznojis Kranahs Jaunākais (Lucas Cranach der Jüngere,1515 – 1586)  atrodas Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Arī šeit tiek uzrādīta cita kolekcija - baņķieris Roberts Lēmans.  Tātad cilvēki, kuru ģimenes iegādājās, vai vēlāk pārpirka Tranzē kolekcijas darbus.

Pauls Tranzē-Rozeneks miris 1928. gada 15. aprīlī Berlīnē, bet viņa jaunākā meita, visu mīlule Benita, Jaungulbenē mīļi saukta par Bitīti, nodzīvoja  ļoti garu mūžu. Bet tas vairs nebija saistīts ar Latviju.